Bafina salā atklāj otro vīkingu apmetni Amerikā
- Detaļas
- Publicēts 16 Septembris 2016
- Autors Aliens.lv
- 6164 skatījumi
Kopš 1960.gada, kad Ņūfaundlendā atklāja pirmo vīkingu apmetni Amerikā, arheologi un amatierpētnieki cītīgi pārmeklēja Kanādas ziemeļaustrumu piekrasti, cenšoties atrast vēl kādas seno ziemeļnieku kolonistu pēdas. Tomēr tikai tagad, pēc 50 gadiem ir sasniegti rezultāti - arheoloģe Patrīcija Sazerlenda (Patricia Sutherland) oktobra sākumā paziņojusi, ka iegūti pārliecinoši pierādījumi par vēl viena vīkingu priekšposteņa pastāvēšanu Amerikā.
Ziemeļnieki atklāj Ameriku
Pateicoties ziemeļnieku sāgās saglabātajām ziņām, vēsturnieki jau XIX gs. uzskatīja, ka vīkingi ap 1000.g. atklājuši Ameriku, izkāpjot krastā mūsdienu Kanādas teritorijā un īslaicīgi nodibinot tur apmetnes.
Sāgas vēstīja, ka, 980.gados sasnieguši Grenlandi, vīkingi drīz vien uzsāka tālāko ūdeņu izpēti. Pirmais Ziemeļamerikas krastu no sava kuģa ieraudzīja kāds Grenlandei vētras garām aizpūsts īslandiešu tirgotājs Bjarns Herjolfsons. Bjarnam pašam nebija intereses izpētīt jauno zemi, taču, nokļuvis Grenlandē, viņš par atklājumu pastāstīja Leifam Eriksonam, kurš devās vairākās ekspedīcijās uz Ameriku. Jaunatklātās zemes vīkingi nosauca par Helulandi (Helluland), Marklandi (Markland) un Vinlandi (Vinland).
Helulandi jeb Plakano akmeņu zemi pētnieki novieto vistālāk ziemeļos - Bafina salā. Bafina salas skarbā vide Leifam Eriksonam nešķita piemērota apmetnes ierīkošanai un viņš devās uz dienvidiem, tur, domājams Labradoras pussalas piekrastē, atrodot zemi ar jau daudz labvēlīgāku klimatu - Marklandi. Marklandē auga vīkingiem tik nepieciešamie koki un meži bija bagāti ar kažokzvēriem. Turpinot ceļu uz dienvidiem, Leifa kuģi nonāca līdz apvidum, kur pēc XIII gs. pierakstīto sāgu ziņām augušas vīnogas. Iespējams, tā bija Ņūfaundlenda, kuras pašā galējā ziemeļaustrumu galā - vietā, ko mūsdienās sauc par L'Anse aux Meadows - atrodas līdz šim vienīgā zināmā ziemeļnieku apmetne, bet nav izslēgts, ka vīkingi sasnieguši teritorijas daudz tālāk dienvidos, tās visas saucot par "vīna" vai "pļavu" (sakne vin ir abu šo senziemeļnieku valodas vārdu pamatā) zemi Vinlandi.
Arktiskās arheoloģijas pamatlicēja
Patrīcijas Sazerlendas atklājums nav nejaušība. Tieši otrādi - tas ir likumsakarīgs arheoloģes profesionālās karjeras vainagojums. Dr.P.Sazerlenda ir viena no mūsdienu autoritatīvākajām arktiskās arheoloģijas speciālistēm, kura kopš 1975.gada pētījusi inuītu un pirmsinuītu apmetnes Kanādas ziemeļu teritorijās un Makenzija upes deltas apvidū, Dorsetas cilvēku (paleoeskimosi) mākslu un kultūru Austrumarktikā, skandināvu apmetnes Grenlandē. Viens no galvenajiem P.Sazerlendas pētījumu virzieniem ir vīkingu kolonistu un vietējo arktikas kultūru saskarsme un mijiedarbība. P.Sazerlenda par savu pētījumu rezultātiem publicējusi daudzus akadēmiskus rakstus kā arī pati vai kopā ar līdzautoriem sarakstījusi atsevišķas nodaļas vairākās grāmatās par Kanādas un Arktikas arheoloģiju un seno iedzīvotāju kultūru. Līdztekus zinātniskajam darbam P.Sazerlenda strādā par profesori Karltona universitātē Otavā un Ņūfaundlendas Memoriālajā universitātē (Kanāda).
Sekojot dzijas pavedienam
Lai arī P.Sazerlenda ir lauka arheoloģe, kas lielu daļu sava darba mūža pavadījusi izrakumu laukumos un apzināšanas ekspedīcijās, tomēr pirmās vīkingu pēdas Bafina salā - sāgu Helulandē - viņa atklāja muzejā. 1999.gadā, strādājot Kanādas Civilizācijas muzejā Gatinē, Sazerlendas uzmanību piesaistīja mīkstas šķiedras no kādas XX gs. 80.gados pētītas ap 700 gadu senas dorsetiešu mītnes Bafina salā aiz arktiskā loka. Šķiedras bija izgatavotas nevis no dzīvnieku cīpslām, kuras auklu vīšanai izmantoja vietējās ciltis, bet savērptas no polārzaķa spalvām. Turklāt Arktikas aborigēni nedz vērpa, nedz auda - apģērbu un mājokļus viņi gatavoja no dzīvnieku ādām. No kurienes un kā šīs šķiedras līdz viņiem nonāca?
Arheoloģe pēkšņi atcerējās, ka kaut ko līdzīgu jau ir redzējusi iepriekš - šādas dzijas pavedienu gabali tika atrasti uz grīdas austuvē vīkingu mājā Grenlandē, kuras izpētē viņa bija piedalījusies pirms vairākiem gadiem. Sazinājusies ar pazīstamu vīkingu tekstīliju speciālisti Dānijā, pēc pāris nedēļām Sazerlenda saņēma atbildi - šķiedras ir identiskas tām, kuras vīkingu sievietes XIV gs. vērpa Grenlandē.
Vīkingu naglas, rēķinu birkas un vērpjamie skriemeļi
Vai varētu būt, ka Civilizācijas muzeja krājumos atrodas vēl kādi iespējamie vīkingu priekšmeti? P.Sazerlenda ar kolēģiem ķērās pie darba un, vairāku gadu laikā pārlūkojot vairāk nekā 15 000 senlietu, patiešām tos atrada - vēl daudzus vērptu dziju un šķiedru fragmentus, vērpjamos skriemeļus, koka - apkārtējā tundrā neesoša materiāla - gabalus un, kas šķita vispārsteidzošākais - priekšmetus, atgādinošus vīkingu rēķinu birkas. Krātuvēs pieejamajos izrakumu materiālos atradās arī koka gabali ar četrstūrainu naglu atstātiem caurumiem un rūsas pēdām. Ar radioaktīvā oglekļa analīzi noteica, ka viens no šiem gabaliem piederējis XIV gadsimtā augušam kokam. Tas ir laiks, kad ap 1400.gadu beidz pastāvēt gan dorsetiešu, gan vīkingu apmetnes Ziemeļamerikā. Atzīmējams arī, ka daudzos koka priekšmetos bija ar urbi izveidoti caurumi, taču dorsetieši urbjus nelietoja - caurumus priekšmetos tie izgreba.
Turpinot meklējumus Sazerlenda muzejos atrada aptuveni 30 ziemeļnieku tipa galodas - priekšmetu, ko vīkingu vīrieši un sievietes lietoja ikdienā. Savukārt, aplūkojot kaula priekšmetu kolekcijas, zinātniece pamanīja dorsetiešu iegrebtus cilvēku attēlus, kas, iespējams, atveidoja eiropiešus.
Koka rotājumi pret vienradža ragiem
Šie atradumi varēja nozīmēt tikai vienu - ziemeļeiropas kolonisti Arktikā, kādā pagaidām nezināmā vietā, aptuveni 1600 jūdžu plašā piekrastes teritorijā no Bafina salas līdz Labradorai, bija nodibinājuši ilgstoši pastāvošas apmetnes tirdzniecībai ar vietējiem iedzīvotājiem, ar kuriem, atšķirībā no bārdainajiem atnācējiem naidīgajiem Vinlandes "skerlingiem" tiem bija izdevies nodibināt draudzīgas attiecības. Dorsetas kultūras cilvēkiem varēja interesēt koka priekšmeti, metāls nažiem un bultām, tekstīlijas, bet vīkingiem tādas tolaik Eiropā dārgās un prestižās preces kā polārzvēru kažokādas, jūras ziloņkauls - valzirgu zobi un spirālveida narvaļu ilkņi, kurus pārdeva kā vienradža ragus.
Tā bija hipotēze, kas piedāvāja izmainīt iepriekšējos uzskatus par īslaicīgām vīkingu apmetnēm, kuru pastāvēšanu apdraudēja regulāras bruņotas kolonistu sadursmes ar iezemiešu ciltīm. Taču to, ka eiropiešu agrīnās vēstures lappuses Ziemeļamerikā būtu jāpārraksta vajadzēja pierādīt ar papildu pētījumiem. Kolēģi jauno hipotēzi nebūt neuzņēma ar aplausiem. Sazerlenda, kuru viena no pazīstamākajam Kanādas žurnālistēm, par arheoloģijas tēmām prestižos izdevumos rakstošā Hetere Pringla (Heather Pringle) dēvē par "stūrgalvīgo skotieti," no lielākajām atradumu vietām izvēlējās Tenfīldas ieleju (Tanfield Valley) Bafina salas dienvidaustrumu krastā, kur amerikāņa Moro Maksvela (Moreau Maxwell) vadībā 1960.gados bija atsegta liela akmeņu un kūdras celtne. Maksvels izrakumu pārskatā ēku raksturoja kā "grūti interpretējamu" dorsetiešu būvi. Tomēr Sazerlenda šaubījās par šī slēdziena ticamību. Dorsetieši dzīvoja mūsdienu guļamistabas izmēra (apm. 4x4m) akmens-kūdras mitekļos, bet šai ēkai sienas garums bija vairāk nekā 40 pēdas (apm. 15 metri). Skatoties uz tur atrastajām vīkingu senlietām šaubas tikai pieauga.
Skatīt Ziemeļamerikas civilizācijas un kultūras lielākā kartē
Skandināvu faktorija Tenfīldas ielejā
Izrakumus Tenfīldas ielejā P.Sazerlendas komanda uzsāka 2001.gadā un par izvēli nevajadzēja vilties. Noslēpumainās celtnes drupās arheologi atrada gan tiešas gan netiešas liecības par vīkingu klātbūtni. Sākot no žurku ādu gabaliem un beidzot ar vaļa kaula lāpstu, kas līdzinās tiem rīkiem, kurus ēku būvniecībai nepieciešamo velēnu rakšanai izmantoja grenlandieši. Atsedzot celtni, atklājās, ka tās izmēri un pamatos likto akmens bluķu apdarināšanas veids, arī citi konstruktīvie elementi atbilst līdzīgām vīkingu būvēm Grenlandē. Atrasti tika arī celtniecībā izmantotie kūdras bloki.
Izšķirošais pierādījums
Līdzās citiem priekšmetiem Sazerlenda Tenfīldas ielejā un vēl divās vietās Bafina salā, kā arī vienā vietā Labradoras ziemeļos atrada vairākas galodas, kuru virsmas, lai noskaidrotu, kādu metālu priekšmeti ar tām asināti, nesen tika izpētītas ar enerģijas izkliedes rentgenstaru spektroskopu. Ar laboratorisko analīžu rezultātiem pētniece kolēģus iepazīstināja 2012.gada 7.oktobrī Kanādas Ziemeļaustrumu arheoloģijas padomes gadskārtējā konferencē. Uz galodu virsmas bija vara sakausējuma un dzelzs daļiņu paliekas. Nevienu no šiem metāliem Amerikas ziemeļu pamatiedzīvotāji, ne dorsetieši, ne inuīti, kas tos nomainīja XV gadsimtā - atšķirībā no skandināvu vīkingu kalējiem - viduslaikos nemācēja iegūt. Galodas tātad liecina vai nu par vairākām vīkingu apmetnēm Bafina salā vai par intensīvu ziemeļnieku tirdzniecību ar dorsetiešiem.
Pēc iepazīšanās ar spektroskopijas rezultātiem Sazerlendas hipotēzi atbalsta jau krietni vairāk Kanādas arheologu, arī tie, kas Tenfīldas ielejā iegūtās liecības līdz tam vērtēja skeptiski. Piemēram, Memoriālās universitātes emeritētais arheoloģijas profesors Džeimss Taks (James Tuck) žurnālam National Geographic, kura š.g. novembra numurā publicēts raksts par Sazerlendas atklājumiem teica: "Ja iepriekš viņas pierādījumi man šķita valdzinoši, tad tagad es tos uzlūkoju kā pārliecinošus."
Pati Patrīcija Sazerlenda norāda, ka zinātne ir kumulatīva un dažreiz process ir grūts un garš. Kā piemēru viņa min pretrunīgos viedokļus, kādi ilgi vijās ap Ņūfaundlendas apmetni līdz tika pieņemts kopējs viedoklis, ka tā ir vieta, kur kopā ar nelielu grenlandiešu vīkingu kolonistu pulciņu pirms tūkstoš gadiem krastā izkāpa Leifs Eriksons.
Šobrīd galvenais, uzskata 63 gadus vecā arheoloģe, turpināt izrakumus. Priekšā vēl daudz atklājumu, viņa ir pārliecināta.
Augšējā attēlā: Kanādas ģeologu vienības nometne Bafina salas dienvidos. Jūnijs, 1975. Attēls: Yvon Maurice.
Avoti:
ca.linkedin.com
o.canada.com
news.nationalgeographic.com
vancouversun.com
vikingrune.com
lastwordonnothing.com
sacred-texts.com
en.wikipedia.org
anth.uark.edu
mun.ca
civilization.ca
civilization.ca
Pirmo reizi materiāls publicēts 01.12.2012.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.